krustabas
|
Jauns gads. Jauns saules ritums.
Jauna dzīvība. Tā ir tik skaista un brīnumaina. Tā mums visiem ir tik nozīmīga. Svēta. Mēs gribam to svinēt. Aicināt Dievu, Laimu un mīļo Māru svētīt jauno dzīvību. Lūgt zemei, ūdenim un ugunij sargāt šo jaunā ceļa gājēju. Vēlēt mazajai dvēselītei vieglu, drošu un bagātu ceļa gājumu. |
|
krustabu gaita
Vieni no skaistākajiem bērna pirmajiem dzīves godiem ir krustabas. Šajos svētkos ar Dieva, mīļās Māras un Laimas palīdzību un svētību mazajam cilvēkam tiek dots viss nepieciešamais skaistai, laimīgai un bagātai dzīvei.
Pats svarīgākais krustabu priekšnoteikums ir aicināt un lūgt īpašo viesu klātbūtni.
No rītiņa celdamies
Trīs vārdiņus vien sacīju;
Dievs, Laimiņa, mīļā Māra,
Nāc manīm palīgā.
/L.t.dz./
Ātrais mielasts, kad tiek ēsta balta maize un dzerts piens, nātru mīšana mazās pādes dzīves ceļā un uguns ziedošanas rituāls - darbīgi un atbildīgi iesākas krustabu svinēšana, jo ikkatra lieta nes līdzi dziļu un simbolisku nozīmi - vēlēt mazajam cilvēkam baltu, vieglu mūžu, svētīt to ar maizes laimi un zemes spēku, debesu gudrību un uguns liesmas gaišumu.
Kad svētītā uguns rūpīgi nosargāta, var sākties pats krustabu rituāls, kad pāde tiek mazgāta avota ūdenī, apjozta ar jostu un krustīta, tādejādi iegūstot krustvecākus un savu krustīto jeb spēka vārdu.
Trim kārtām jostu jozu
Ap diženu ozoliņu;
Cirta čūska, dzēla bite
Ne lapiņa nedrebēja.
/L.t.dz./
Īpaši atbildīgs krustabu rituāls ir pādes dīdīšana jeb izšūpošana, jeb izdancināšana, kad visi kūmās nācēji viens pēc otra izšūpo bērnu apļa vidū, domājot gaišas domas, veltot savu spēku un aizsardzību un dziesmas pavadībā vēlot pādei labu raksturu, vieglu soli, bagātu un laimīgu mūžu.
Audz, mana pādīte, audz manā laimē;
Ņem manu darbiņu, ņem tikumiņu.
/L.t.dz./
Lai izlīdzinātu spēcīgās enerģijas, ko kūmas ar labo nodomu bērnam sniegušas, bērns tiek likts šūpulī vai šūpolēs un izšūpots, lai līgani un viegli viss veltītais izlīdzinātos šodienā un visā bērna mūžā.
Liec māmiņa šūpulē
Ar maizīti, ar sālīti;
Ar maizīti, ar sālīti,
Ar gudro padomiņu.
/L.t.dz./
Pats svarīgākais krustabu priekšnoteikums ir aicināt un lūgt īpašo viesu klātbūtni.
No rītiņa celdamies
Trīs vārdiņus vien sacīju;
Dievs, Laimiņa, mīļā Māra,
Nāc manīm palīgā.
/L.t.dz./
Ātrais mielasts, kad tiek ēsta balta maize un dzerts piens, nātru mīšana mazās pādes dzīves ceļā un uguns ziedošanas rituāls - darbīgi un atbildīgi iesākas krustabu svinēšana, jo ikkatra lieta nes līdzi dziļu un simbolisku nozīmi - vēlēt mazajam cilvēkam baltu, vieglu mūžu, svētīt to ar maizes laimi un zemes spēku, debesu gudrību un uguns liesmas gaišumu.
Kad svētītā uguns rūpīgi nosargāta, var sākties pats krustabu rituāls, kad pāde tiek mazgāta avota ūdenī, apjozta ar jostu un krustīta, tādejādi iegūstot krustvecākus un savu krustīto jeb spēka vārdu.
Trim kārtām jostu jozu
Ap diženu ozoliņu;
Cirta čūska, dzēla bite
Ne lapiņa nedrebēja.
/L.t.dz./
Īpaši atbildīgs krustabu rituāls ir pādes dīdīšana jeb izšūpošana, jeb izdancināšana, kad visi kūmās nācēji viens pēc otra izšūpo bērnu apļa vidū, domājot gaišas domas, veltot savu spēku un aizsardzību un dziesmas pavadībā vēlot pādei labu raksturu, vieglu soli, bagātu un laimīgu mūžu.
Audz, mana pādīte, audz manā laimē;
Ņem manu darbiņu, ņem tikumiņu.
/L.t.dz./
Lai izlīdzinātu spēcīgās enerģijas, ko kūmas ar labo nodomu bērnam sniegušas, bērns tiek likts šūpulī vai šūpolēs un izšūpots, lai līgani un viegli viss veltītais izlīdzinātos šodienā un visā bērna mūžā.
Liec māmiņa šūpulē
Ar maizīti, ar sālīti;
Ar maizīti, ar sālīti,
Ar gudro padomiņu.
/L.t.dz./
|
|
norise• krustabas iespējams organizēt gan telpās, gan brīvā dabā
• maziem bērniņiem ar pādes dīdīšanu, lielākiem bērniem ar spēka vārdu veltīšanu • vairākiem vienas ģimenes bērniem kopā |
